Veģetatīvā Distonija un Depresija – mani labākie draugi.

Es jau diezgan salīdzinoši ilgu laiku esmu centusies ietērpt pēc iespējas skaistākos vārdos to, par ko visi līdz šim ir tik patriotiski klusējuši, taču esmu sapratusi, ka šī nav tēma, kura būtu jāizskaistina.

Depresija un garīga rakstura problēmas ir kaut kas, par ko jārunā pēc iespējas vienkāršāk. Atklātāk.

Ļoti ilgu laiku depresija ir bijis tabo sabiedrībā, neviens par to nerunāja… izvairījās runāt.

Taču es runāju. Un runāšu.

Pie fakta, ka es dzīvoju ar depresiju jau ļoti ilgus gadus, es nonācu salīdzinoši nesen. To, ka es atšķiros no citiem es esmu zinājusi vienmēr, taču neviens man nekad nebija spējis sniegt atbildi kāpēc ir tā, kā ir.

Tā bija 2009.gada vasara, kad mani mamma aiz rokas aizveda pie ārsta, taču tas viss sākās krietni senāk, bet par to mazliet vēlāk.

Man vienmēr bija šķitis, ka ar dzīvi neapmierinātai būt ir normāli. Ka pie tā, ka reizi mēnesī man bija histērijas lēkmes, kad es varēju raudāt stundām ilgi ir vainojami hormoni, jo tā taču notiek bērnam augot… Ka man nekas nepatīk un strīdi ir ikdienas sastāvdaļa un tā ir vienkārši mana būtība.

Nē.

Tā ir depresijas būtība.

Tātad, es nokļuvu ārsta kabinetā, bet nejau tāpēc, ka kādam bija nojauta par to, ka man ir garīga rakstura problēmas. Protams, ka nē. Kas tāds vispār netika uzskatīts par iespējamu. Mani pie ārsta aizveda, jo mans pulss normālformā dotajā laikā bija 100-115 sirdspuksti minūtē. Man uzstādija diagnozi – tahikardija. Diemžēl tā nebija diagnoze, bet gan simptoms, ko es saprotu tikai tagad.

Es tiku nosūtīta uz dienas stacionāru, kur trīs reizes dienā man vēnā laida man nesaprotamas substances, kurām it kā man vajadzētu palīdzēt. Iznākot no slimnīcas man rokas bija kā narkomānam.

Vēlāk man tika izrakstīts Concors, kas ir medikaments, lai palēlinātu sirdsdarbību. Šīs zāles dzēru kā vitamīnus aptuveni pus gadu. Principā tā paātrinātā sirdsdarbība dzīvot man netraucēja, bija pāris pārsitieni, kuri tad arī bija vienīgais diskomforts. Bet principā 2009. gadā es vēl biju organisms pilns prieka.

Jāmin fakts kā tāds, ka izrakstot mani no slimnīcas, man tika uzstādīta vēl kāda diagnoze – Veģetatīva Somatoforma Disfunkcija, plašāk tautā zināma kā veģetatīvā distonija. Zvērs par ko es neko nezināju, līdz ar to pat nenojautu, uz ko tas ir spējīgs.

Sak’ viss dēļ nerviem. Bet, kas tad maniem nerviem vainas? No kā tas rodas? Ārsti raustīja plecus.

Manā skatījumā ir trīs varianti kāpēc ārsti pēdejo gadu laikā lipina visiem klāt veģetatīvo distoniju:

  1. Viņiem nav ne mazākās nojausmas, kas tev kaiš.
  2. Nav pietiekama valsts finansējuma, lai noskaidrotu, ar ko tu sirgsti.
  3. Nav vēlēšanās meklēt mistiskas slimības, par kurām konkrētajam ārstam zināšanas ir tuvu nullei.

Salīdzinoši ilgu laiku dzīvoju domādama, ka veģetatīvā distonija (turpmāk tekstā vienkārši distonija) ir principā tas pats, kas gastrīts. Ir lietas, ko tu vari darīt un, ja tu to ievērosi, tad viss būs normas robežās.

Diemžēl distonija ir, manuprāt, vairāk gan prāta stāvoklis. Latviešiem ir ļoti maz informācijas par šo, tāpēc uzzināju, ar ko tieši man ir jārēķinās tikai un vienīgi no visādiem pētījumiem, kas tika veikti ASV. Lasot visu iespējamo par distoniju (ang. Anxiety Disorder) nonācu pie secinājuma, ka ir daudz un dažādu paveidu, ar ko Latvijas ārsti mani nemaz neiepazīstināja. Uzskaitīt šo visu nevēlos, bet beigās nonācu pie secinājuma, ka man ir Social Anxiety Disorder, proti, pārcilvēciskas bailes no cilvēku burzmas, pārpildītām telpām, no socializēšanās kā tādas.

Protams, distonijas neatņemama sastāvdaļa ir panikas lēkmes. Sajūta, kad tu nespēj elpot, ka tu mirsti, ka sirds tev krūtīs eksplodēs.

Pašā sākumā neviens mani neinformēja par panikas lēkmēm (!), tāpēc saskaroties ar pirmo, man tiešām šķita, ka nu ir viss. Fun fact, tās piezogās mirkļos, kuros tu tās nekad negaidītu. Tāpat, kā svešinieks bārā ar tekilas šotiem.

Es dzīvē esmu darījusi daudz idiotisku darbību, kas tad mani arī ir novedušas līdz tam, kur es šobrīd esmu. Taču pats idiotiskākais šķiet bija mana nu jau divus (varbūt vairāk) gadus atpakaļ iegūtā alkoholisma apvienošana ar darbu bārā un studijām Stradiņa Universitātē. Jo es esmu supersieviete un es varu visu.

Izrādās, ka mans organisms ir gudrāks par mani pašu.

Rītā pēc manas kārtējās nakstmaiņas un pāris gulētām stundām, man bija jādodas uz Krimināltiesību eksāmenu. Lieki piebilst, ka es tā arī eksāmenā neierados, bet ierados Gaiļezera uzņemšanā. Smadzenēs kaut kas notika un es izslēdzos. Turpat virtuvē. Bet nē, es nenoģību, es izslēdzos un sāku smakt. Lēkme. Man dzīvē ir bijušas visādas lēkmes – histērijas lēkme, panikas lēkme, bet nekad dzīvē šāda.

Organisms izdomāja restartēt sevi. Gaiļezerā ārsti raustīja plecus. Kad paziņoju, ka man ir distonija, viņi man atmeta ar roku, liekot noprast, ka tā taču nav reāla slimība. Un es viņus nevainoju. Pati kādreiz biju skeptiķe. Lieki piebilst, ka es slimnīcā nepaliku, jo pat pēc šī atgadījuma es joprojām biju Supersieviete. Mani taču viena nieka lēkme nevar nogalināt…

Tomēr… Klausīju ārstus un izgāju visas iespējamās izmeklēšanas, samaksājot kaudzi naudas. Neticēsiet, bet neko man neatrada. Teiksiet, ka esmu stulba, bet jutos vīlusies. Kaut kas taču nebija kārtībā!

Un ziniet, kas ir pats jaukākais? Garīgās saslimšanas (kuras Latvijā tā neklasificē dēļ zināmām nepilnībām LR likumos) parasti nāk pa pāriem. Ja tev ir VD, tad tev būs depresija, ja tev ir ADD, tad visticamāk, ka būs ADHD u.c. Depresija atgriezās, taču šajā savas dzīves punktā es pat vairs nevarēju nošķirt – es cīnos ar distoniju, vai depresiju. Zinu tikai to, ka man bija slikti… Ka viskārdinošākais šķita vienkārši izbeigt šo visu farsu, taču biju un joprojām esmu gļēva. Un es saku milzīgu paldies savam gļēvumam.

Mans gļēvums bija tas, kas man lika uzmeklēt ārsti, kura specializējas distonijā. Ligita Smeltere. Ja līdz šai vizītei es biju kategoriski pret medikamentiem, tad šis bija tas lūzuma punkts, kad es biju gatava uz visu. Jau līdz šim punktam es biju atteikusies no alkohola, kafijas, jāmin arī, ka 21. gs narkotiskās substances nenāca ne prātā, lai gan daudzi ieteica mēģināt marihuānu. Katram savs, un tas katrā gadījumā nav mans.

Ieejot pie dokas kabinetā, man sākās panikas lēkme.

„Tu esi pārsteidzoši mierīga.” Ārste man teica, pārskrienot vēlreiz ar acīm pāri manām sūdzībām.

„Neticēsiet, bet šobrīd man ir panikas lēkme.”

Un tā bija vienmēr. Kad man nācās satikt draugus, kad man bija jāstāv aiz letes un idejiski jāsmaida klientiem, kad man nācās darīt ko tādu, ko es agrāk nebiju darījusi, viss, kas izsauca trauksmi, izsauca panikas lēkmi. Es apskaudu bāra klientus, kuri actually nāca uz bāru, lai labi pavadītu laiku. Ap šo laiku es vairs nezināju, ko nozīmē dzīvot. Es vienkārši funkcionēju. Piespiedu sevi darīt lietas, kuras idejiski ir jādara.

Šis arī ir tas main reason, kāpēc liela daļa mani uzskata par iedomīgu, augstprātīgu, rupju, būtībā a straightforward bitch laikam būtu pareizākais apzīmējums. Ir grūti smaidīt un izlikties, ka man interesē apkārt notiekošais, kad iekšēji tu mirsti un spēj domāt tikai par to, kā nezaudēt prātu. Es nespēju izstāstīt vārdos, cik lielu saņemšanos vajag, lai noklausītos vienas personas sakrājušos sāpi, bet tad tu saproti, ka tu taču strādā bārā. Un šis ir tikai pirmais šodienas klients!

Tāpēc es aizgāju prom… Man vairs nebija spēka. Un tieši tāpēc šobrīd, ja kāds mani palūdz izpalīdzēt bāros es esmu pavisam citādāka, nekā es biju gadu, divus atpakaļ.

Taču, ja distonija ir iesnaudusies pelnītā ziemas miegā (paldies Dievam), tad depresija nekur nav pazudusi. Tā bija atkāpusies… uz mirkli. Kad lietoju antidepresantus, es pat biju sākusi priecāties par lietām. Kad beidzu kursu, pirmās divas nedēļas bija murgs. Ja man bija slikti pirms tam, tad man bija divtik slikti pēc tam, taču pārcietu to visu un uz kādu laiku bija labi.

Biju pat sākusi kārtot plauktiņus savās smadzenēs. Un tad krahs. Pilnīgs un totāls krahs.

Bet tā jau saka… ir vai nu ļoti, ļoti labi, vai nu ļoti, ļoti slikti.

It never is somewhere in between the lines.

Notika tā, ka pār mani sagāzās visādas apstākļu sakritības, kuras nav manos spēkos mainīt, vai ietekmēt, un, lai arī iekšēji gribas kliegt un reizēm nezini, kā tikt virs ūdens, kurš šķietami tev jau smeļas mutē, es iemācījos pieņemt visu šo kā kaut ko, ko nemaz nevajag censties ietekmēt. Cenšos sev iegalvot, ka viss būs labi un galvenais nezaudēt cerību.

Es esmu neizsakāmi pateicīga savai ģimenei (starp citu mamma sirgst ar šo pašu) par atbalstu, par to, ka saprot, ka es speciāli neesmu tik nejauka, cik man reizēm gadās būt.

Esmu priecīga par tiem dažiem draugiem, kuri saprot un nenosoda, un es ceru… tik tiešām ceru, ka es kādam ļāvu sajusties ne tik ļoti vientuļam savā slimībā. Jo tas ir pats briesmīgākais… tas ir tas, ko depresija tev nodara. Tā tevi izolē un es ļoti gribu ticēt, ka cilvēki nepadodas un cīnās, lai arī tas cerības stariņš varbūt vairs nav tik spilgts kā kādreiz.

Viss būs labi.

Tici man – būs.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s